Kamēr mēs pamazām "izejam" no maksimālā šās ziemas sala perioda un pārejam pie ierastākiem ziemas priekiem, galvā iespraucas arī kāda mūžīgāka tēma. Tomēr saistībā ar meteo lietām. Varbūt kaut kur iespējams noorganizēt... laika vērotāju muzeju!?

Rakstīts īpaši meteolapa.lv saitei.

Šo rindu autoram galvā iepeldēja ideja – visādi muzeji un īslaicīgās izstādes ir. Taču kāds muzejs, iespējams, mums pietrūkst. Drusku pafantazēsim...

... ne gluži fantāzija, pat visai taustāma realitāte ir – mums Latvijā daudzi vēro laiku. Piemēram, manā tuvumā divi kaimiņi šo to piefiksē. Viens uz šķūņa durvīm (!) ar zīmuli raksta, kad stārķi attiecīgā gadā atlido. Cits turpat netālu uz mēneša sienas kalendāra lapām rītos atzīmē gaisa temperatūru. Gan tikai rītos...

Jā, pavisam nelielā teritorijā (arī šo rakstītāju ieskaitot) ir jau trīs vērotāji. Manā mītnes vietā- bezgala skumjā reizē: bērēs – nācās rudenī nācās uzzināt, aizgājēja esot vērojusi dabu. Turklāt dārza darbus veikusi ciešā saziņā ar dabas kalendāru. Laika vērotāji, tātad, visai biezā slānī ir mums apkārt. Protams, krietni retāk ir iedzīvotāji, kas šim jautājumam pieiet nopietni. T.i. jau smalkā veidā atzīmē apkārt redzēto. Visas piezīmes krājas kladēs, burtnīcās, blociņos, uz atsevišķām lapām. Daži tostarp pacenšas iefiksēt lietas arī pc cietnī. Bet "visaugstākā pilotāžā" ekskluzīvie laika apstākļu ievērtētāji pamanās savos novērojumies padalīties ar citiem, caur interneta iespējām. Bet tādi nu būs pagaidām uz divu roku pirkstiem saskaitāmi...

Tātad – tas simta skaitā cilvēku kopums, kas tiek līdz "burtnīcas stadijai", šos arhīvus pēc tam atstājot – nekam. Caurmēra laika vērotāja "portrets" ir – vīrietis aiz pusmūža vecuma, pārsvarā "vienkāršā" ekonomiskajā līmenī dzīvojošs. Un nedraudzējas ar IT tehnoloģijām / tās nesaprotot aiz gadu nastas... Visbeidzot – šie ar roku burtnīcās iefiksētie pieraksti ir intīms materiāls. Kaut kas līdzīgs kā parastās dienasgrāmatas (kuras arī visai daudzi raksta prom no citu acīm...). Intīmais materiāls, kad pats rakstītājs aiziet Citā Saulē – paliek kā nevienam nesaprotama makulatūra. Nākamajai paaudzei kā iekura materiāls vai uz izgāztuvi fīrējama kraviņa.

Tad varbūt – kaut kur kādā telpā, vietā un laikā izdodas savākt šos bezgala unikālos materiālus. Varētu Latvijas Dabas muzejs stūrīti šai lietai atvēlēt, varētu to pašu Mūzikas + Rakstniecības muzejs (tur '11 gada janvārī bija vienreizējais sarīkojums "Kāds būs laiks", kam turpinājums nesekoja). Varbūt kādi entuziāsti kādā mazpilsētā sarosīsies. Un tajā muzejā varētu apkopoties gan šodienas, gan agrāko cilvēku pieraksti no dažādām Latvijas apdzīvotajām vietām. Papildus ar attiecīgo vietni internetā. Piemēram, Kurzemes cietokšņa (Otrā Pasaules cīņu vietu Latvijā...) muzejs mītnes vietā Zantē ir noorganozējies. Kā dzirdēts – vienīgais visā pasaulē šāds. Kamdēļ gan laika zinātāju "Goda istaba" nevarētu uzrasties. Arī vienīgā pasaulē?

Šajā "laika vērotāju istabā" varētu arī zinātnieki rosīties, un uz to sūtīt pierakstus (savu tēvu, vectēvu...) būtu gatavi šai saulē dzīvojošie bērni, mazbērni. Varētu regulārus laika zinātāju saietus rīkot. Tie nebūtu "vienreizējā" versijā jārīko kaut kur Vidzemes nostūrī (viens tāds ir bijis – ir pārbaudīta informācija).

Kāds jau rādīs ar pirkstu uz šo rindu autoru – rīkojies, ja jau reiz esi tāds runātājs... Atbilde: jāskatās uz šō iespēju ir pašam. Patreiz nav nekas. Ir tikai domas. Domas ar nākotni??? Domas...